Uncategorized

Ģimenes dārglietas — mantojums un vēstures liecības

Mūsu ģimenes vēsture ir dažādu līkloču un notikumu pilna, jo vecvecāki un senākās paaudzes taču ir pārdzīvojušas trakus laikus. Tie ir vairāki kari, bēgšana no Latvijas, dzīve emigrācijā, atgriešanās Latvijā, visas dzīves sākšana no jauna. Bijis daudz sāpju un pārdzīvojumu, bet tajā paša laikā mūsu dzimtas vīrieši un sievietes spējušas saglabāt savu pašcieņu, inteliģenci un arī progresīvo domāšanu, kas dažādām varām tā nebija pa prātam.

Mana vevecmāmiņa bija skolotāja, ļoti inteliģenta sieviete, viņai vienmēr bijuši skaisti tērpi, plaša bibliotēka, smalka tējas servīze un brīnišķīga rotaslietu lāde, kurā glabājās dažādi skaisti juvelierizstrādājumi.

Kā es to visu zinu? Jo šīs lietas joprojām ir saglabājušās līdz mūsdienām. Katra paaudze tās ir glabājusi kā ģimenes relikvijas un dārgumus. Kad vecvecmāmiņa atgriezās no Vācijas, viņa jau bija gados. Bet mācīja saviem mazbērniem vācu valodu, lasīja grāmatas, daudz runājās, veidoja viņus par inteliģentiem cilvēkiem. Un visas lietas, ko viņa bija saglabājusi un turējusi kā vērtīgas, tālāk tika glabātas ar vislielāko atbildību.

Rotas, kas piedzīvojušas gadsimtu

veclaicigiEs esmu tā laimīgā, kuras mājā tagad glabājas tā īpašā rotaslietu lāde ar visu tās saturu. Tajā ir dzintara kaklarotas, aproces, vairāki zelta gredzeni. Man īpaši patīk tie zelta gredzeni, kuriem ir iestrādāti skaisti akmeņi. Tie vizuļo un ir tik noslēpumaini. Man ir sajūta, ka tie ir kā acis, kas skatījušas tik daudzu gadu desmitu garumā notikušo. Vecvecmāmiņai un arī vecmāmiņai vienmēr ļoti paticis pucēties. Viņas nekad no mājas neizgāja, ja nebija pārdomājušas katru sīkumu savā izskatā. Pat tad, ja gāja tikai līdz tuvējam veikalam.

Kaut kas no šī estētisma un smalkuma izjūtas ir arī manī, to es jūtu. Skatos vecās ģimenes fotogrāfijas un nespēju vien brīnīties, kā cauri visiem tiem trakajiem laikiem ir varēts saglabāt savu dzīves stāju.

Rotas, kas guļ tajā lādītē, nav tur stāvējušas tikai īpašiem brīžiem. Nē, viņas tikušas nēsātas arī ikdienā. Tāpēc arī es nekautrējos tās šad tad uzlikt, kad sajūtu īsto noskaņojumu. Daži zelta gredzeni man ir īpaši iecienīti. Tie gan nebija vairs tik labā stāvoklī, tāpēc zelta gredzeni tika nodoti atjaunošanai pie laba juveliera, vienam bija izkustējies akmens. Juvelieris teica, ka šie zelta gredzeni esot ļoti kvalitatīvi un labi saglabājušies, brīnījās, ka tik senas rotas esam ģimenē saglabājuši.

Juvelierizstrādājumi savu vērtību nezaudē

Pat pēc tik ilga laika zelta un sudraba rotas, kā arī dzintars un citi vērtīgie materiāli, kas izmantoti rotu izgatavošanā, joprojām ir tikpat iecienīti un vērtīgi arī šobrīd. Un tiem klāt nākusi vēl arī to antīkā vērtība, ko esmu jau paspējusi izbaudīt, jo esmu saņēmusi piedāvājumus šīs rotas pārdot. Protams, ka šādus piedāvājumus noraidīju, jo manās acīs šis rotas ir nenovērtējamas. Tā ir daļa no mūsu ģimenes vēstures, tas liecina par to, kas mēs esam.
Apskatot šīs ģimenes relikvijas, es iedvesmojos, gūstu spēku. Tās ir liecības, kas palīdz neaizmirst vēsturi un arī savas saknes. Domāju, ka mūsdienās tas ir ļoti būtiski, jo skrienam un tiecamies sasniegt virsotnes, aizmirstot, kas ir visa pamatā. Es pat īsti neesmu apzinājusi, kāda ir visa šī mūsu ģimenes mantojuma materiālā vērtība, bet tas nav būtiski, jo tam ir lemts palikt tikai un vienīgi mūsu ģimenes īpašumā.